Libertiešu tēzes

Šobrīd LETA ir apstājušies visi interneta resursi, kad devos uz dzīvokli netālu no Čaka un Lāčplēša ielas krustojuma, arī nebija Lattelecom internets. 1188 operatore teica, ka Lattelecom klientu līnija 177 esot nesazvanāma, arī viņai tīkla problēmas. Bijušie kolēģi Dienas biznesā gan teica, ka esot internets, bet neesot bijis pirms neilga laika. Šis rakstīts plkst. 14:01 caur Bites mobilo pieslēgumu. Ko citi pamanījuši?

Birkas: avārija, interneta sabrukums, lattelecom.

Pankūkas Pētersonei ir uzdarbojies debatējot politika.lv. Nesaprotu kādēļ vecais zēns vismaz nepiesakās šeit, kur izteicu īpašas rūpes par viņa pazušanu (un piebiedrojās citi viņa debašu partneri). Vismaz varēja pateikt "thank you very nice"* un vairs nerādīties, ja nav laika vai lustes te rakstīt.

*no Cheech & Chong ieraksta, kur abi, (ja pareizi atceros) prātu nopīpējuši, cenšas iekļūt restorāna. Tur viesus sēdina kāds šveicars ar nenoteiktu, dīvainu akcentu": "You sit in the bak please...thank you very nice". Tāds pre-Borat vai Borat light akcents :).

Birkas: pankūkas-pētersonei.

Jau vairāk kā mēnesi mūsu debatēs (šeit un citos blogs, ja man kaut kas nav pagājis garām) nav pamanīts cienījams un erudīts komentētājs un dažkārt oponents pankūkas-petersonei. Ceru, ka viņam viss kārtībā (cik saprotu, viņš dzīvo un strādā ārzemēs). Lai gan pankūku vēlmi būt anonīmam respektēju, rodas nedaudz rūpes, vai īstais cilvēks, kas stāv aiz šī tēla, ir sveiks un vesels (varbūt vienkārši darba aizkomandēts, varbūt saslimis?). Lūdzu, pankūkas, dod mums īsu ziņu, ka viss OK bet nav laiks aizrauties ar blogiem un visu citu.

Birkas: pankūkas-pētersonei, pazudis blogeris.

Tas tāds novērojums, kas man iešāvās prātā (šeit vēl esot Lasvegasā, ASV). Proti, pats uzskatu ka mans libertārisms ir klasiska un savā ziņā arī moderna liberālisma izpausme, bez tiem piespiedu vai šķietami piespiedu aspektiem, ko dažs labs blogu komentētājs (piem. Jānis Iesalnieks) kritizē.
Tas nozīmē, ka atbalstu nediskriminējošu, bezaizspriedumu nostāju pret gejiem, neesmu rasists, esmu par atvērtību un iecietību pret jebkuru nevardarbīgu dzīves stilu. Vienlaikus uzskatu, ka nevienu nevajadzētu ar likumu piespiest vai sodīt par šādas nostājas neievērošanu. Aizstāvu absolūtu vārda brīvību tiem, kas vēlas gānīt (vārdos un publikācijās) gejus, citas tautības u. tml., jo tikai rīcība, nevis doma var būt noziedzīga.
Tomēr mana sabiedrības vīzīja pamata ir (klasiski) liberāla, jo apskatot ASV labākos aspektus (problēmu arī netrūkst) redzu, ka cilvēki var sadzīvot dažādībā un daudzveidībā un, ka šāda sabiedrība ir savstarpēji bagātinoša, maksimāli attīsta visu cilvēku spējas. Joprojam uz ASV, nevis Krieviju vai citām slēgtām, ksenofobiskām sabiedrībām brauc imigranti. Šādas migrācijas -- ekonomiskas, lai strādātu (nevis iekļūtu sociālo pabalstu atkarībā) sekas ir pārsvarā pozitīvas. Ekonomisks migrants, kuru vērtē bezaizspriedumaini pēc talanta un spējām, jutīsies un attīstīsies labāk, nekā savā izcelsmes zemē, kur valda nabadzība un/ vai aizspriedumi pret viņu, viņa tautību, vai pat pret uzņēmību un strādātgribu.
Ar to, protams, neargumentēju, ka Latvijai jāklapē vaļā robežas vai tml. Vienkārši pasaku, ka dažādība (gan iekšēja, gan no ārienes nepiespiesti un samērīgi ievesta) nav bieds un var būt spēks.
Konservatīvais libertārisms Latvijā var rasties cenšoties izcīnīt sev brīvību izteikt ne vienmēr klasiski liberālas domas, bet saprotot, konsekventi, ka tās tiesības attiecas uz visiem sabiedrības locekļiem. Proti, cilvēks nevar prasīt, lai viņu nesoda par skarba, bet nevardarbīga No Pride viedokļa paušanu, neatzīstot līdzīgas tiesības Mozaikai un praidistiem. Vienlaikus šāds konservatīv-libertārietis neskries pretējo pusi aktīvi atbalstīt, vienīgi atzīs, ka viņiem ir tiesīas darīt savu.
Šāds libertārisms ir no lieciet mani mierā skolas. Tas faktiski liek smagāku akcentu tieši uz šo pamatpostulātu -- ka mums savās mājās, savā privātajā dzīvē, savā īpašumā ir tiesības tikt atstātiem mierā, sevišķi no valsts un varas iestāžu puses. Konservatīvs libertārisms ir atzīts libertārisma paveids un man šķiet, ka tas vairāk uzrunā Latvijas sabiedrību (par cik Latvijā vispār ir interese par radikālu brīvības domu) nekā libertāriskais liberālisms. Bet viss var mainīties...

Bija izdevība redzēt Martina Skorsēzes (Martin Scorsese) Rolling Stones koncertfilmu Shine A Light šeit ASV, iMax formātā (tiesa gan, iMax kinozāle sponsorē milzu mēbeļu veikals, kam jāiziet cauri līdz kinozālei -- dažiem kinomīļiem vismaz bija dīvāni kur sēdēt un vārtīties gaidot ielaišanu zālē :) ).
Filmu rāda uz milzu ekrāna, kas faktiski veido visu ēkas sienu (Stokholmas iMax gan ekrāns ir pusaplis, vēl lielāks nekā šeit, Bostonas apkaimes pilsētā Natick). Attēls visumā OK, tikai sākuma gabalu Jumping Jack Flash laida samērā ātrā un haotiskā montāžā, nebija tā klātbūtnes sajūtā, kas vēlāk attīstījās filmā. Tika spēlēti vairāk vismaz man mazpazīstamāki Stones gabali, arī akustiskie. 63 gadus vecā Mika Džegera (Mick Jagger ampelēšanās ir fantastiska, tāpāt vecais pirātiskais Kīts Ričards (Keith Richard) ar savu galvas autu, cigareti zobos, skaudro labestīga bandīta purnu, visādiem matu un ausu piekariem ir vienkārši fantastisks. Vecais arī nodzied pāris solo gabalus. Kā viesi ar Džegeru kopā dzied Džeks Vaits (Jack White), afroamerikāņu blūzenieks Badijs Gaijs (Buddy Guy) un seksīgā blondīne Kristīne Agvilāre (Christina Aguilar).
Filmai trīsarpus acis, varbūt vairāk. Rīgā to iMax formātā neredzēt. Katrā ziņā veči vēl plēšs vaļā uz velna paraušanu.

Treileris šeit:

Birkas: imax filma, martin scorsese, recenzija, rolling stones.

1968. Tas daudziem var šķist aizvēsturisks gads, varbūt pat dažam labam lasītājam, tas ir vecāku agras bērnības laiks.
Antiautoritāro kustību (tās ne vienmēr 100 % sakrīt ar libertārismu) vēsturē tomēr tam ir liela nozīme, tas bija t.s. 60. gadu politisko kaislību un sabiedrības kraso pārmaiņu sava veida atslēgas gads, pat laikmeta zīmols. Vietām pat raksta par 1968. gada paaudzi, par tiem, kas tos laikos bija tīņu, studenti, jaunieši.
Ar aprīļa mēnesi saistās arī manas 1968. gada atmiņas. Aprīļa sākumā tika noslepkavots ASV melnādaino tiesību kustības līderis un nevardarbības sludinātājs, Mārtins Luters Kings. Pēc tam (neskatoties uz Kinga paša filozofiju un augsto cieņu vēl šodien afro-amerikāņu starpā) burtiski dega ASV lielākās pilsētas. Biju ciemos pie draudzenes Čikāgā, atceros, ka ielās brauca ASV armijas rezerves, t.s. National Guard (apmēram atbilstošo Zemessardzei) bruņu transportieri, melnādaino rajonos notika apšaudes, dega ēkas.
Atgriezos savā universitātē – Columbia University. Šī elitārā universitāte Ņujorkā drīz vien 1968. gada aprīlī pārņēma ASV dumpīgākās universitātes slavu no rietumkrasta Berklejas (University of California at Berkeley) kur četrus gadus iepriekš bija pirmie studentu nemieri, t.s. Free Speech Movement. Savukārt Mīčigānas universitāte, it kā ASV konservatīvajā vidienē, 1965. gadā dibinājās kreisā bet tobrīd antiautoritārā kustības Students for a Democratic Society jeb SDS.
Atpakaļ pie manas universitātes. SDS 22. aprīlī bija sasaukusi mītiņu par kārtējiem jautājumiem – Vjetnamas karu un universitātes nodomu celt jaunu sporta zāli atpērkot zemi parkā, kas robežojas uz melnādaino Hārlemas rajonu. To uzskatīja par bagātas, galvenokārt balto apmeklētas privātas universitātes iedzīvošanos uz trūcīgo afro-amerikāņu rēķina, atņemot daļu parka, uzceļot elitāru sporta kompleksu u.t.t.
Mītiņam sekoja gājiens uz sporta zāles būvlaukumu, tur notika saķeršanās ar policiju, pāris demonstrantus (ja pareizi atceros) aizturēja. Pārējie (vairāki simti) devās atpakaļ uz universitātes teritoriju (to var smuki apskatīt Google Earth), kur ieņēma vienu no galvenajām lekciju telpu ēkām, t.s. Hamilton Hall, vienlaikus iesprostojot koledžas dekānu viņa kantorī.
Namu okupēšana turpinājās, naktī studenti šturmēja un ieņēma universitātes prezidenta Greisona Kērka (Grayson Kirk) biroju un visu administrācijas namu, t.s. Low Library. Savukārt melnādainie studenti paziņoja, ka Hamilton Hall pārņems tikai savējiem, lūdzot baltos aiziet (pēc vienas versijas, tas daļēji izraisīja pārējo ēku okupēšanu, jo simtiem SDS sekotājiem nebija kur likties, līdz ko pirmo lekciju telpu ēku atdeva aptuveni simts afroamerikāņiem).
Universitātes darbs bija paralizēts, sākas dažāda veida vidutāju sarunas, notika “ anti-lekcijas” uz zāļājiem, virs ēkām plīvoja sarkani un melni (anarhistu) karogi. Personīgi tobrīd piebiedrojos konservatīvo opozīcijai visam tracim, bet pamazām sapratu, ka tam ir sava jēga un taisnība, vismaz cīņā pret autoritārismu, universitātes sadarbību ar aizsardzības iestādēm un karaklausību.
Tad 30. aprīli universitātes vadība tomēr nodomāja ar policijas triecienu izbeigt visu sacelšanos, kas bija izvērtusies par visas ASV mēroga sava veida politisku balagānu un “ establišmenta” provocēšanu. Notika asiņaini kautiņi, arestēja ap 900 demonstrantus, vairākas ēkas tika izdemolētas(studentu okupantu aizsardzības nolūkos, sakraujot mēbeļu barikādes vai arī sadursmēs ar policiju). Pats redzēju, kā no daudzstāvu (ap 15) mājas uz policijas mašīnas juma nolidināja divānu. Policiju nomētāja ar visādiem priekšmetiem, runas kori auroja “up against the wall, motherfucker!” Pēc tam sekoja vispārējs studentu streiks, alternatīvas lekcijas turpinājās, vairākas komisijas apsprieda pilnīgu universitātes reformu (studentu senātu u. tml.) Par to visu pat sarakstīja vairākas grāmatas un uzņēma filmu (The Strawberry Statement).
Tas viss notika uz globāla fona, proti, vienlaikus Francija notika milzu studentu nemieri, kam piebiedrojas arī arodbiedrības ar streikiem. Valsts bija paralizēta. Parīzes ielās ap Sorbonas universitāte notika milzu ielu grautiņu, lidoja bruģakmeņi, asaru gāze, cēla barikādes. Austrumeiropā toreizējā Čehoslovākijā pie varas nāca t.s. reformkomunisti, tika atcelta cenzūra, sākas kaut kas Atmodai līdzīgs. Vienu brīdi likās, ka visā pasaulē jaunatne saceļas pret esošo iekārtu, pret autoritārismu, birokrātiju un paklausības normām, kā arī pret sabiedriskām un seksuālās morāles toreizējām normām. No hipiju kustības ienāca brīvas mīlas un dažādu halucinogēnu vielu lietošana (marihuāna, LSD). Tie bija sava veida stihiska libertārisma laiki – visur skanēja saukļi, pulcējas ļaudis kuru pamatprasība bija – nost ar varu, ne tik vien esošo varu, bet varu kā tādu.
Protams, dumpīgās brīvības eiforiju aprāva vairāki notikumi. Pēc M. Kinga nošaušanas nāca atentāts jūnija sākumā pret prezidenta kandidātu, nogalinātā Džona Kenedija brāli Robertu. Vasarā turpinājās afroamerikānu grautiņi, kurus parasti izprovocēja (vai vismaz to tiešais cēlonis bija) policijas rīcība. Augustā PSRS un Varšavas pakta karaspēki okupēja Čehoslovākiju un noslāpēja šo tautu “Prāgas pavasari”. Tomēr 1968. pierādija, ka pret patvaļu un autoritātēm sacelties var.

Birkas: 1968. gads, libertārism, studentu nemieri.

Ar pavasari sākas kārtējie “ praidu kari”. Pirmo šāvienu izšāvusi geju, lesbiešu un transpersonu organizācija Mozaika, savlaicīgi paziņojot par kārtēja pasākuma rīkošanu 31. maijā. No vienas puses, tas ir it kā organizatoriski saprātīgs solis, jo Praids izraisa daudz lielākas kaislības nekā, teiksim, jaunavu gājiens “Par šķīstību” vai mazpazīstamas un neinteresantas Baldones bebru draugu pikets par minētā dzīvnieka patriekšanu no Rīgas kanāla. Vienlaikus nevar noliegt, ka Mozaika kā vēlamu blakus efektu saņem samērā lielu publicitāti un ir savs pamats teikt, ka šī organizācija to meklē tīšam. No otras puses, bebru draugi varētu tikai priecāties, ja viņiem pievērstu tādu uzmanību, tāpat jaunavas, arī ja viņām vērstie n-tie simti delfu komentāri būtu vairāk vai mazāk jēli piedāvājumu “ statusa maiņai” ar komentētāja personīgo palīdzību.
Kādi varētu būt libertārieši redzējumi par Praidu?

Viselementārākais – izejot no pirmam spēka nelietošanas principa, Praids kā miermīlīga viedokļu izpausme atbilst šim principam. Praida vai jebkura cita pulcēšanās brīvības aizliegšana ir šī principa pārkāpšana, jo valsts vai pašvaldība aizliedzot pirmā draud ar spēku un, savus draudus īstenojot, arī pirmā lietotu spēku.

Mazliet tālāk iedziļinoties libertārisma nostājā, varētu sacīt, ka daudzi, ja ne vairums libertāriešu arī personīgi par praidu “neceptos”. Ja pirmā spēka nelietošanas princips ir galvenais morāles princips, tad būtība visas rīcības, kas notiek bez spēka pielietošanas un ir rīcībspējīgu indivīdu savstarpēja, brīvprātīga vienošanās, ir savā veidā “ morālas” rīcības. Ja es nedrīkstu ar spēku iejaukties citu indivīdu darīšanās (kas tieši neskar manas tiesības – piem., divu kretīnu vienošanās dedzināt kūlu un paķert līdzi arī manu īpašumu), tad kādēļ man iebilst pret seksualitātes paveidu, ko jebkuri indivīdi savstarpēji piekopj?

Vēl viens libertārisma pamatprincips ir racionalitāte un dzīves ziņa, (Aina Renda/Ayn Rand to sauca par “sense of life”) kas pamatos ir atvērta un labestīga pret citiem (ar prezumpciju, ka vairums “citu” domā līdzīgi, nav gatavi, tā sakot, defaultā mesties pie rīkles, krāpties, zagt) un citus vērtē pēc kritērija – kā varam sadarboties un abpusēji iegūt? Tas nozīmē primāri meklēt būtiskus saskares un sakritības elementus, nevis atšķirības.

Ja vēlos racionālu transakciju –paēst, tad sevišķi ārzemēs, kur valda lielāka indivīdu dažādība, neuztraukšos, ja mani apkalpo citas rases cilvēks, jo rasei šājā kontekstā nav racionālas nozīmes, drīzāk labas apkalpošanas vai ēdiena gatavošanas spējām. Tāpat ja man uz ceļa salūzt mašīna un (Latvijā neiedomājama situācija -- arī ja šeit noteikti ir homoseksuāli automehāniķi) un atbrauc palīdzības dienesta mašīna kuras mehāniķis valkā dažādus geju atpazīstamības zīmes, varavīksnes karodziņa piespraudi vai tamlīdzīgu. Racionāla nozīme šājā brīdi ir šī cilvēka spējām salabot mašīnu.

Protams, dzīvē samērā šaurajā (ja saskaitām visus ikdienišķos kontaktus ar līdzcilvēkiem) tīri seksuālā jomā orientācijai ir būtiska nozīme. Heteroseksuāli meklēs pretējo dzimumu, pilnīgi loģiski. Bet visam citam (ja neiedziļinājāmies debates par amatiem, kas varbūt fiziski labāk padodas vienam vai otram dzimumam) seksuālai orientācijai nav būtiskas nozīmes.

Tātad no ar libertārismu saistīto racionālā dzīves redzējuma izriet, ka cilvēku šķirošana un diskriminācija pēc rases, seksuālās orientācijas u.tml. ir irracionāla un nejēdzīga parādība, tādēļ, neatkarīgi no savu piekritēju orientācijas (kas, visticamāk, pārsvarā ir “ mažoritāra”), libertārisms noved pie iestāšanos pret irracionālu geju, citu rasu, tautību u.tml. gānīšanu un diskrimināciju.

Daļai libertāriešu, tātad, pienāktos, arī kā heteroseksuālām personām, piedalīties un atbalstīt Praidu zem indivīda brīvības un racionālisma lozungiem. Savukārt tos, kam dažādu iemeslu dēļ homoseksualitāte liekas sveša, pretīga vai neizprotama – varu mierināt, ka ASV libertārieši – geji (Gay Libertarians), ir kategoriski pret likuma spēka lietošanu, lai piespiestu personas privātajā sfērā. pieņemt gejus, ja viņas to nevēlas. No valsts kā visu nodokļu maksātāju iestādes var, savukārt, pamatoti prasīt nediskriminējošu pieeju, bet tā ir tēma pati par sevi, sevišķi, ja valsti uzskata par daļēji vai pilnīgi nepieņemamu pastāvīgu spēka pirmā lietotāju.

Es ceru, ka daļa Latvijas libertārisma piekritēju piedalīsies Praidā solidarizējoties ar savu līdzcilvēku centieniem (un tiesībām censties) pārliecināt (bez valsts spēka lietošanas) par savu viedokli un, izcīnot nenosodošu attieksmi pret seksuālām minoritātēm, padarīt sabiedrību kopumā brīvāku un racionālāku.

Pats, kā heteroseksuāls libertārietis esmu gatavs iet Praidā un izteikt savu nostāju.

Šeit fragments no pārsvarā par kreisu noturētā politiskā komentētāja Kristofera Hičensa (Christopher Hitchens) priekšlasījuma par vārda brīvību kāda Kanādas universitātē 2006. gadā;

Pēdējie vārdi būtu adresējami "marta žogu" cēlājiem, praidu aizliedzējiem, Benesa Aijo un Andra Jordana ieslodzītājiem. Skarbi un skaidri!

Šeit divās daļās intervija ar American Civil Liberties Union (ACLU), kas aizstāv vārda un pulcēšanās brīvību, pārstāvi Devidu Hamlinu (David Hamlin), kas ierakstīta 1978. gada neilgi pēc tam, kad ACLU izcīnija aizlieguma atcelšanu pret ASV nacistu grupējuma nodomu rīkot gājienu Ilinoisas štata (Illinois) pilsētā Skokija (Skokie):

Pirmā daļa:

Otrā daļa:

Intervētājs pēc vieglā akcenta spriežot, ir ārzemnieks, tādēļ Hamlins runā samērā skaidri. Jācer, ka vairums lasītāju sapratīs.

Birkas: aclu, asv konstitūcija, david hamlin, nacisti, skokie, vārda brīvība.

Varbūt vienkārši pieņemt likumu pret tumsonību, radīt Apgaismes ministriju, kas sastādītu pieļaujamo sabiedriski apspriežamo (drīzāk apliecināmo) patiesību sarakstu un sadzīt pārizglītošanas un darba nometnēs visus, kas par šīm patiesībām nav ar mieru parakstīties. No vienas puses, man tas patiktu, jo tā varētu izbeigt nebeidzamos uzbrukumus dažu valstu izglītības sistēmām, kas atsakās mācīt t.s kreacionismu blakus zinātnei (14 miljardus gadu vecu visumu pirms 6 000 gadiem radīja pārdabiska būtne?!). Varētu izbeigt dažādu citu murgu mācību izplatīšanos un pesteļošanu un buršanos medicīnas vietā u.tml.
Bet ļoti iespējams, ka mans saraksts nesaskan, varbūt pat ir pilnīgā pretrunā ar to, ko Apgaismes minisitrijai liktu sarakstīt tie politiskie spēki, kas ir 100 % pārliecināti ne tikvien par Dieva esamību, bet arī par to, ka pasaule un visums radies septiņās dienās. Tiekot pie varas svirām, šie Svētās patiesības spēki ātri vien nomainītu pārizglītošanas nometņu klientu kontingentu, tur sadzītu skeptiķis, agnostiķus, zinātniekus.
Un kas, beigu beigās, būtu šī likuma radītā Apgaismes ministrija, ja ne monstrs, kas pēc valdošiem ieskatiem var atņemt jebkuram indivīdam brīvību un to piespiest, vai vismaz censties piespiest, domāt pareizas domas.
Dzirdot par nodomu pieņemt likumus, kas sodītu genocīda noliegšanu (Latvijā arī okupācijas noliegšanu), es redzu pirmos soļus šāda monstra radīšanas virzienā. Ir jau noticis viens absurds – visai savdabīgais vēsturnieks Deivids Irvings (David Irving) ir Austrijā sēdējis cietumā par darbiem, kur virkne faktu un dokumentu interpretēti it kā mazinot holokausta nozīmi (Irvings holokaustu nav noliedzis, vienkārši aizstāvējis strīdīgo tēzi, ka Ādolfs Hitlers par to neesot zinājis, tas viss bijis Heinriha Himlera/Heinrich Himmler un citu darbs). Savukārt pazīstamais islama pētnieks Bernards Luiss (Bernard Lewis) apsūdzēts armēņu holokausta noliegšanā. Viņš nenoliedza, ka pret armēņiem Turcijas teritorijā 1915. gadā notika zvērības un izrēķināšanās, taču apšaubīja, ka tā bijusi apzināta, viennozīmīga toreizējo turku varas iestāžu politika.
Latvijā, pieņemot šādu likumu (arī ar okupācijas pantu), apdraudētu kaut vai vēstures pētnieku un tulkotāju matu skaldīšanu par tādiem jautājumiem kā Latvijas valdības ielaišanos bāzu līgumos un nepretošanos 1940. gada jūnijā. Dažu vēstures pētnieku skatījumā, tā varētu būt “atšķirīga” okupācija no, piem., Holandes vai Dānijas, kas dažas dienas pakaroja ar vācu iebrucējiem, kapitulēja un tika okupētas pēc “klasiskas formulas”. Skaidrs, ka viss, kas notika pēc 1944. gada, bija ar visām okupācijas pazīmēm, bet ja kāds vienu vai otru šo notikumu gaitas posmu nevēlas saprast – vai tādēļ jāliek cietumā un ar šo cietuma iespēju jābiedē citi, kas vēlas vienu vai otru jautājumu skatīties savādāk.
Kuriozs (ne bez melnā humora) ir tas, ka Latvijā, iespējams, ir pāris patiesi holokausta, resp. genocīda slavētāji. Līdz šim dažādās pasaules malās ir bijuši tikai holokausta noliedzēji, kuri, runājot no savas īpatnējās paralēlās pasaules, tomēr atzina, ka aptuveni 6 miljonu cilvēku apzināta nogalināšana bija neiedomājams ļaunums. Pat neonacists Cundels (Zundel), ja nemaldos, aizstāvēja uzskatu, ka holokausts tika safabricēts, lai nomelnotu A. Hitlera citādi cēlos darbus. Citos vārdos, lāga zēns Ādolfs tādas lietas nekad nedarīja un vēlāk, kad bolševiki un ebreji (kurus viņš tikai esot kritizējis un atstādinājis no ekonomiskās un politiskās varas) sagrāva viņa lielo Eiroremontu, tika apmelots.
Varu iedomāties, ka šī nepatīkamā īpatņa Cundela sapnis būtu, ja pēkšņi no savām slēptuvēm iznirtu miljoniem teju 100 gadus vecu ebreju un korī skaitītu “we fooled you”! Tas dramatiskā veidā attaisnotu Cundela pamatoti par murgojumiem dēvētos rakstus un apgalvojumus. Tātad pat bēdīgi slaveni neonacisti tā īsti negrib, ka holokausts būtu patiesība, tas, iespējams, viņiem pat par traku, vai katrā ziņā, ļoti slikta PR izejas pozīcija (nomērdējam 6 miljonus, nu kuram negadās... bet labosimies, balsojiet par mums).
Mūsu Latvijas paralēlā pasaulē, savukārt, mīt tāds kā Fenikss, kurš ir apjūsmojis holokaustu, un ja nepārprotami pierādītu, ka nobendēja tikai un vienīgi 5 999 999, tad nopūstos un teiktu “ ak tomēr viens aizbēga”. Ar vārdu sakot, ja nu Fenikss pats to nenoliegs vai neprecizēs, “ genocīda slavinātāji” ir.
Taču no konsekventa libertārisma pozīcijām, lai cik mums perversi neliekas šādi viedokļi, to izteikšana ir bez nozieguma cietēja klasiska tiesiskuma izpratnē (kādam kas atņemts ar varu vai viltu, lietots uzbrūkošs spēks). Tādēļ šādi likumi ir vārda un uzskatu brīvības pārkāpums, kur pārkāpēju loka nosacīšana, bez tam, ir ielikta iespējami iespaidojamas un kaprīzas politiskās varas rokas. Es labāk novēršos no blogā vai grāmatu veikala skatlogā izliktiem pretīgiem murgiem, nekā atdodu valstij daļu savu un visu iedzīvotāju individuālās brīvības – ne tik vien izteikt savus uzskatus, bet arī, bez varas iejaukšanās, tos lasīt un klausīties, ja to vēlamies.

Birkas: neonacisms, represīvi likumi, vārda brīvība.